Kad studēju universitātē pēdējā gadā, manī nebija miers. Dažreiz uzmācās biedējoša doma- ja nu es neesmu īstajā vietā? Es taču nevaru, nemāku darīt neko citu, tomēr nejūtos spējīga doties uz rezidentūru pēc universitātes beigšanas un kļūt par ārstu.

Ticu, ka Dievs mani vadīja uz misijas skolu ASV. Tur satiku savu nākamo vīru. Kad studiju laiks tuvojās beigām, domāju- ko tālāk. Sajutu sevī vēlmi veidot ģimeni un audzināt bērnus. Sāku lasīt grāmatas par šo tēmu (kā “Home Built Discipline”, D., R. Moore un citas). Tas bija tik iedvesmojoši! Es domāju- jā, tam es esmu radīta! Man ir grūti veidot attiecības ar plašu cilvēku loku, īpaši ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet es varētu būt mamma! Turpmāko gadu daudz lasīju, pētīju, klausījos seminārus un Dievs dāvāja ļoti daudz vērtīgus materiālus. Priekš manis tas bija kā apstiprinājums- ja Dievs deva manās rokās visus šos dārgos un vērtīgos materiālus, ko es nevarētu pati pat iegādaties, bet saņēmu kā dāvanu- tad taču bērni ir Dieva plans priekš manis! Tā ir vienīgā tēma, kas ir man patiesi aizraujoša, par ko varu daudz runāt, klausīties, lasīt un nenogurt no tā! Tam jābut manam aicinājumam! Šeit beidzot mana šķietami maz derīgā personība beidzot būtu derīga!

Pēc apprecēšanās devāmies uz Japānu un pēc pāris mēnešiem saņēmām vīzas uz 3 gadiem. Nolēmām, ka ir laiks! No sajūsmas lēkāju un spiedzu! 😀

Tad visu rūpīgi aprēķināju un apdomāju- un noteicu. Un viss izdevās, ovulācija notika nākamjā dienā, tieši kā paredzēts. Sākās 2 nedēļu gaidīšana. Biju priecīga satraukuma pilna un bažas stūmu malā. Zināju, ka man ir endometrioze 3. stadijā un arī cikls ir ļoti īss, kas var būt par ievērojamu šķērsli auglībai, vai pat neauglības cēlonis. Tas manā prātā šo pirmo reizi pardaīja izšķirošu- vai nu es palikšu stāvoklī, vai arī esmu neauglīga.

Laiks gājā ļoooooooti lēēēēēēēni. Drīz mana temperatūra sāka kristies, kas bija smags sarūginājums- zīme, ka neesmu stāvoklī. Bet, daži saka, ka tam nevar uzticēties. Lai sevi nesatrauktu, pārtraucu mērīt temperatūtu, ko ik rītu biju darījusi mēnešiem ilgi. Kad divas nedēļas gāja uz beigām, sāku justies citādāk. Vai tā nebija slikta dūša?! Kaut kas ir citādi. Šādi nekad iepriekš neesmu jutusies… Vai es iedomājos?! Vai  varbūt tiešām esmu…??!?!?

Un tad… mans cikls atsākās no jauna. Tā bija drūmākā diena. Tai sekoja dažas vēl drūmākas, kad ļāvos slīgt skumjās un tumsā. Tātad- esmu neauglīga. Zinu, ka par neauglību runā tikai pēc gada ilgiem nesekmīgiem mēģinājumiem palikt stāvoklī. Neviens manī pat neklausītos, varbūt pat skaļi smietos, ka teiktu, ka pēc vena neveiksmīga mēģinājuma palikt stāvoklī, nolēmu, ka esmu neauglīga. Bet, es vienkārši zināju. Pazīstu, jūtu savu ķermeni. Un visu, ko vien var aprēķināt un izmērīt- es izdarīju.

Pēc laika devos pie ginekologa. Pirms gada man bija endometriozes operācija un pirms pusgada- olīcās jaunas cistas sāka augt. Tagad ātste teica, ka vajadzēs vēl vienu operāciju, bet vislabāk- tieši pirms tam, kad vēlos palikt stāvoklī, kaut pēc gada. Man nebija jādomā- jo ātrāk jo labāk. Varbūt tā 7cm lielā cista traucē iestāties grūtniecībai.

Biju nodaļā kopā ar grūtniecēm, jaunajām māmiņām un zīdainīšiem. Jaundzimušo klusā raudāšana likās kā mūzika! Visa vide bija priekš manis cerību pilna. Man arī ļoti patika japāņu māsiņas un mana ārstējošā un operējošā ārste. (Man ļoti veicās ar viņu!)

Neilgi pēc tam, kad pamodos no narkozes, man teica, ka ārste ir ļoti priecīga par rezultātiem un ir pozitīvi noskaņota. Izdevās visas cistas izņemt un arī pārbaude ar kontrastvielu atklāja, ka olvadi ir brīvi (endometrioze tos varēja aizaudzēt, radot ārpusdzemdes grūtniecības risku, kas arī mani satrauca jau iepriekš). Saņēmu daudz mīlestības no cilvēkiem apkārt.

Pēc dažām nedēļām mana ārste piedāvāja neauglības ārstēšanu. Es biju pārsteigta! Iekšā viss tiecās pretī jebkurai cerībai, jebkam, kas ļaus man kļūt pat mammu. Bet, es īsti negribēju lietot medikamentus utt. Tomēr nolēmu pamēģināt. Sākās ik 2 nedēļu pārbaudes, USG, testi, analīzes, un jauni mēģinājumi. Atkal cerības tika paceltas! Viss gāja kā paradzēts. Ārste teica, lai zvanu gadījumā, ja tomēr pēc nedēļas neesmu stāvoklī, bet tas esot maz ticams.

Tajā laikā manai kolēģei, kurai ar vīru jau 10 gadus nebija izdevies palikt stāvoklī, negaidīti pieteicās mazulis! Mani tas sajūsmināja! Dievs var darīt jebko! Tad jau arī man Viņš var dot brīnumu! Es to pieņēmu gandrīz kā apsolījumu!

Bet… sekoja kārtējā vilšanās. Testi uzrādīja, ka mana situācija pasliktinās tā vietā, lai uzlabotos. Ārste piedāvāja lielāku iejaukšanos. Manī iekšā viss tiecās teikt- jā… bet ar vīru bijām nosprauduši robežu- tik tālu esam gatavi iet ar medicīnisku iejaukšanos un ne tālāk. Bet… tad sanāk, ka man jāatsakās no jebkādas kontroles… Un tas ir tik baisi. Es nepalieku jaunāka un arī endometrioze pati no sevis nepazūd, manā gadījumā tā ir pat agresīvi un ātri augoša. Tomēr sapratu, ka sirdsapziņa man to neļautu, man nebūtu iekšējs miers par to. (Tajā pašā laikā es priecājos līdzi visiem, kas tiek pie mazuļa arī ar medicīnisku iejaukšanos. Tas ir ļoti personīgs lēmums un jauna dzīvībiņa vienmēr ir dāvana un brīnums!)

 

Tajā laikā atsāku klausīties Janice Watson runas audioverse.org. Runa, kas bija paredzēta cilvēkiem, kas nav precējušies, mani īpaši uzrunāja. (Neauglībai un vientuībai, ilgojoties pēc otras pusītes, ir pārsteidzoši daudz kas kopīgs!) Šī sieviete ir mūža otrajā pusē, nekad nav precējusies, bet dzīvo tik piepidītu un pārpilnīgu dzīvi pat neskatoties uz to, ka tas runā vēl skaļāk par jebko, ko viņa varētu teikt. Sapratu- Dievs var mani darīt piepildītu un laimīgu- ar bērniem vai bez. Abiem variantiem nepieciešams brīnums.

Bieži gan skumjas atkal uznāca. Asras un sēras. Dažreiz tiešām ir tā, it kā kāds tuvs cilvēks būtu nomiris. Ļāvu sev skumt, kad vajadzēja, bet nepaliku tur vairs. Neļāvos izmisuma bezdibeņu vilkmei. Tā vietā centos satvert gaismu un cerību, ko sniedz apziņa, ka Dievs visu vērš par labu, ka Viņš darbojas manā labā, pat, ja neko nejūtu. Viņa plāns ir skaists un tieši tas, kas man vajadzīgs, tieši tas, ko es pati izvēlētos, ja redzētu visu to, ko tikai Dievs šobrīd redz.

 

Radās doma par atbalsta grupu. Lai uzzinātu ko vairāk par šādām grupām, sāku klausīties “Sarah’s Laughter infertility podcast”. Pirmajā ierakstā podkāsta vadītāja un viņas vīrs stāstīja savu pieredzi. Tas bija tik… spēcīgi! Uzviļņoja no jauna visas jau nedaudz aprimušās emocijas ar jaunu spēku. Bet šoreiz ar atvieglojumu, kas nāk atklājot- kāds vēl ir piedzīvojis un jutis tieši to pašu ko es! Un tad, klausoties tālak- kā Dievs šai sievietei atklāja tieši caur neauglības pieredzi savu mīlestību īpašā veidā… tas lika raudāt, kad apzinājos- arī mani Dievs mīl nevis par spīti neauglībai, bet tieši caur to! Tas bija īpašs brīdis un visu piedzīvoto ir grūti ietērpt vārdos. Tas deva spēku kādam laikam uz priekšu.

Joprojām šad un tad klausos šo podkastu, kur uz sarunu tiek aicinātas dažādas sievietes, kas saskārušās ar neauglību, bērniņa zaudējumu, adopciju utt., stāsti ir tik dažādi, bet vienmēr ir ko paņemt.

Šeit var atrast Sarah’s Laughter podkasta visas epizodes.

http://podcast.sarahs-laughter.com/

 

Bieži šajos ierakstos sievietes runā par to, cik grūti bijis pirmo reiz aiziet uz atbalsta grupu, bet cik tā ir kļuvusi neaizstājama sastāvdaļa viņu dzīvēs, cik daudz atbalsta tas sniedz, cik atbrīvojoši ir dalīties un dzirdēt- “Es arī”, “Jā, man arī tā bija”, saprast, ka neesi jocīga vai nepareiza tās iekšējās cīņas dēļ, ko nākas izcīnīt. Un tas, kurš patiešām SAPROT, var sniegt daudz nozīmīgāku iedrošinājumu un mierinājumu, kā daudzi citi, kas vēl labu, bet līdz galam tā arī nesaprot.

 

Tādēļ, atgriežoties Latvijā, lūdzu Dieva vadību un meklēju- kas vēl gribētu pievienoties komandai. Un Inga- pirmā, kam zvanīju, ar prieku piekrita! Tā piedzima “Brīvais klēpis”.

 

Mana gaidīšana vēl nav beigusies, vēl nav skaidrs, kā mūsu stāsts risināsies tālāk. Bet sirdī ir gaiša cerība.